Šodienas plānos ir doties uz apmēram 200 km attālo Matreier Tauernhaus (1512 m), lai nākamo nakti jau pārlaistu Neue Prager Hutte 2796 m augstumā – tiešā noskatītā Grossvenedigera maršruta tuvumā. Tomēr debesis okupējušas zemu lietus mākoņu ordas un, jo tuvāk mūsu tauernhausam, jo biežāk vietā latviskais teiciens – "gāž kā pa Jāņiem". Sazvanot rezervēto naktsmītni, mums noziņo, ka tur, savukārt… kā Latvijā saka – "sniegt tā, kā pie mums sen nav snidzis". Bik labāku laiku solot tikai rīt, bet parīt būšot pavisam labs. OK, rezervējam gultasvietas uz parītu un nolemjam šaut uz "saulaino Kortīnu" Itālijā, kur noskatītas pāris ferratiņas…

Ap pusdienas laiku esam Dolomītalpu pērlē – Kortīnā. Te patiešām nelīst! Atšķirībā no pagājušā gada, šoreiz apmetamies "Camping Olympia" noskatīto maršrutu tuvuma dēļ. Arī šis ir trīszvaigžņu kempings, tikai jūtami lielāks par "Rocchetta". Servisa līmenis gan abos apmēram līdzīgs.

Ātri vārāmās līdzpaņemtās zupas, telts sliešana, un vēlā pēcpusdienā izejam ferratu aklimatizācijas gājienā VF Giovanni Barbara - VF Lucio Dalaiti (1A). Jau pagājušogad te bijām, tikai šoreiz gribējās izbaudīt tās skaistos ūdenskritumus bez apnicīgā lietus. Arī mūsu līdzbraucējam tas varētu kalpot kā skaists, nenogurdinošs maršrutiņš, kas vienlaicīgi iepazīstina ar ferratu tehnikas pamatiem. Lai būtu kāda atšķirība no jau piedzīvotā, nolēmām papētīt nezināmo takas turpinājumu no krustcelēm, kur Barbaras ferrata, šķērsojot Fanes upi pa dzelzs tiltiņu pārtop Dalaiti ferratā. Cik var izlobīt no itāļu valodas, tad turpinot Barbaras taku taisni, mums tiek solīti vēl kaut kādi ūdenskritumi. Nuuu… , rezumējot, jāsaka, ka vienīgais īstais ieguvējs bija tikai pētnieciskais azarts. Taka pa šauru zigzagu uzved pa kreisi esošajā klintsaugšā, kur iekārtots neliels skatu laukumiņš uz apakšējo ūdenskritumu, pie kura atrodas jau minētais Dalaiti ferratas sākums. Tiesa, bez īpašām norādēm taka pa noaugušo klintsaugšu aizved vēl tālāk, bet, no topogrāfijas principiem vadoties, tā visdrīzāk atgriežas kaut kur pie citiem meža līdzenajiem celiņiem. Neko darīt – kātojam atpakaļ uz Dalaiti ferratu. Papildus baudai abi ar sievu minētās ferratas ejam "pa tīro" – kāpjam pa klintiņām, lietojot dabiskās aizķeres. Troses tiek lietotas tikai kā drošināšanas ierīce. Jes, kas gan ir vēl foršāks, kā Latvijas kāpēja nelutinātajā plaukstā sajust dabīgu akmeni un, liekot lietā iegūtās kāpšanas iemaņas, iziet kādu bik neikdienišķāku traversiņu (klints šķērsošana (piemēram, pa horizontāli) nevis uzkāpšana virsotnē)?! Skaisti! Tomēr par to, ka aizmirsties nedrīkst arī šādā vieniniekā, atgādina milzīgs atšķēlies klintsbluķis, kas sev parāvis līdzi arī Barbaras maršruta stāvākā nokāpiena ferratas posma apakšgalu ar visiem kāpšļiem un trosēm. Protams, maršruts šeit jau paspēts pārbūvēt, bet bija mazliet dīvaini vērot bluķi, pa kuru pagājušajā gadā vēl tika kāpts…

Lai nu kā, jāsaka, ka maršruts izdevās un mūsu radinieks palika tīri apmierināts. Tas viesa zināmas cerības arī par rīt plānoto 3B…