Rīta pelde Gardas akmeņainajā pludmales pleķītī un prom uz Veronu. Faktiski pus diena šeit tāda ieskriešana vien ir, tamdēļ atziņas arī "no tās pašas šnites":

• arhitektūrā ļoti daudz līdzības ar Venēciju (kurā būts divreiz), bija pat mazliet garlaicīgi. Tiesa ir arī vairāki izņēmumi – cietoksnis, tilts, kazarmas, tirgus un tml.;
• pēc tūrisma informācijas centrā dabūtās kartes atrast Džuljetas balkoniņu nebija nemaz tik vienkārši. Atrasts, tas pārsteidz ar savu komercializāciju, tūristu bariem, un samaksājušo neveiklajām kustībām tiem atvēlētajā minūtē uz slavenā balkoniņa (t.i., uz otrā stāva balkoniņa, kurā bez leģendas nekā cita vairāk nav, tiek izlaists viens samaksājušais, kurš tur "nosit" minūti, bet tieši zem viņa ir neliels, svešu tūristu pārblīvēts iekšpagalmiņš ar paceltiem fotoaparātu objektīviem. Protams, tu neesi tas gaidītais fotografējamais objekts);
• ielas picērijā valda steiga un pabarošanas princips, romantisku gaisotni, ja vēlies, pietēlo pats;
• labprāt apmeklētu kādu operas izrādi pilsētas centrā esošajā senajā Kolizeja mazajā brālī;
• … un … noteikti interesantāk būtu ar gidu…

Krūzīte ar Veronas bildi nopirkta un mēs vēlā pēcpusdienā atkal dodamies Ziemeļu virzienā – atpakaļ uz kalniem. Pēc uzstājīga lūguma ceļabiedriem ļaut piepildīt kaut vienu no maniem šī brauciena mērķiem – izkāpt via ferrata Canalone, mums jāatrod nakšņošanas iespēja kādā tai tuvākā kalnu miestā. Tiesa, problēma ir sekojoša – atkal līņā, esošā karte ir neprecīza un atrast lētākas viesnīcas vai kempingus ir stipri apgrūtinoši, sestdienas vakarā arī te lētākās viesnīceles ir pilnas un brīvās vietas ir padārgas, kempingā teltī lietū un aukstumā jau vairs negribas. Galu galā Modris, ar darījuma cilvēkam raksturīgu nekaunību trīszvaigžņu hotelī "izplēš" divvietīgu numuru ar nelielu uzrēķinu priekš mums visiem trim. Tā kā mēs esam laulāts pāris, tad attiecīgajā gultā guļam mēs, bet komersants bauda nakti siltumā uz piepūšamā matrača.