6. diena - Aizsalušie ezeri un kalnu pāreja

Beidzot nekas vairs nesāp un esam gatavi īstam pārgājienam. Mūsu maršruts vedīs augšup pa ieleju (pirmajā attēlā), tad pa kalnu pāreju jāšķērso kalnu grēda (pa kreisi) un pa otras puses ieleju atpakaļ. "Ieleja" nebūt nenozīmē "pastaiga zaļumos". Parasti tās ir terasveidīgas, kuras atdala vairāk vai mazāk stāvs kāpums. Izejot no mežu un priedīšu zonas, nonākam pie kādas kalnu upes, kur cilvēki vienkārši bauda atpūtu. Vairums tālāk arī neies, jo priekšā ir augsta klinšu siena, no kuras gāžas ūdenskritums. Nonākot gandrīz pašas sienas augšā, secinam, ka mums šogad paveicies. Izrādās, ka nākas šķērsot daļu ūdenskrituma tikai pa pusotru metru platiem, slīpiem, gludiem akmeņiem gar pašu kraujas malu turoties pie piekaltas ķēdes. Ne tik sausās vasarās šeit pāri brāžas ūdens, taču mums šis "prieks" iet secen.

Uzkāpjot virs ūdenskrituma, skatam paveras kalnu ezeriņš. Uz apkārtējiem akmeņiem saceltas tūristu atstātas piramīdiņas - "uz atgriešanos". Vēlāk atrodam vēl kādus ezeriņus. Ūdens tajos ir kristāldzidrs un neparasti mierīgs, tikai vējiņš nedaudz ņirbina spoguļgludo virsmu - šeit taču nav mums ierastās dzīvības! Pie viena no tādiem nejauši dzirdam kādu angliski runājošu pāri spriežam, ka varbūt derētu griezties atpakaļ, jo pāri kalnu grēdai draudīgi sāk velties tumši mākoņi. Tas varētu būt prātīgs lēmums, jo uznākot lietum vai sniegam mēs nevien izmirktu, bet arī akmeņi kļūtu slapji un slideni, kas varētu būt ļoti bīstami. "Atpakaļ" nozīmē kādas divarpus stundas gājiens pa akmeņiem, bet "uz priekšu" būs ne vien atpakaļceļš, bet vēl arī ļoti stāva kalnu pāreja. Ir jāsaprot, ka kalnos NAV kur paslēpties. Mirkli minstinamies, bet tomēr nolemjam turpināt. Tālāk kāpums kļūst aizvien stāvāks un grūtāks - tuvojamies pārejai. Reizēm nākas šķērsot sniega joslas, kurās pie akmeņiem iespējama iebrukšana vai neuzmanīga soļa gadījumā garāks nobrauciens ar neparedzamu rezultātu. Skatam paveras jau pa pusei aizsaluši ezeriņi (un tas ir jūlijā!). Visbeidzot lai nokļūtu uz pašas pārejas, nākas uzrāpties pa kādu 10 m augstu, vertikālu klinti. Vari mēģināt ķerties pie klints radzēm vai piekaltās ķēdes. Tas tev nav nekāds "gumijlēcēju klubs" ar nodrošinājumu un mākslīgo klinti, te viss ir pa īstam!

Pati pāreja augšā ir ieslīps akmens laukumiņš, kurā turoties pie ķēdes varētu izvietoties kādi pieci cilvēki. Esam aptuveni 2300 m augstumā un tas ir augstāk, kā mūsu pirmā virsotne. Tiklīdz esam augšā, tā pusē, no kuras tikko nācām, nogrand spēcīgs pērkons. Mums tiek tikai dažas piles. Veicās!
Lejupceļā kādā sniega posmā tomēr paslīdu un dažus metrus nobraucu pa ledainu, sablīvētu sniegu līdz izdodas "nobremzēt". Tas viss šortos vasaras vidū!
Vēl pēc kādas stundas gājiena atkal parādās dzīvība - flora. Skaistos akmensdārzus šiet nav veidojis cilvēks.
Taupot kājas un ieekonomējot arī kādu stundu laika, pašu pēdējo posmu nobraucam ar pacēlāju. Tas šoreiz ir vaļējs un arī tas ir piedzīvojums!
Lejā secinam, ka kalnos šodien esam pavadījuši 7 stundas. Tas ir ļoti labs rādītājs šim maršrutam. Arī kājas vairs nesāp, ir tikai patīkams nogurums. Šis viennozīmīgi bija mūsu grūtākais, bet arī visskaistākais un visvairāk gandarījumu sniedzošais pārgājiens.